Ekstāzes un metastāzes
“2022. gads vēsturē paliks kā dziļas traumas gads, 24. februāris nu iezīmēts kā vēl viena kara sākšanās diena, neizdzēšama un biedinoša. Kā topošajā rakstnieku pieredzes eseju krājumā, kurš klajā nāks nākamā gada sākumā, raksta Gundega Repše: “Kopš Krievijas slepkavnieciskā iebrukuma Ukrainā es vairs nezinu gandrīz nevienu atbildi, kālab rakstu un rakstīju. Nezinu, kam kalpo literatūra. Nezinu, vai bija jēga piedzimt un mēģināt tapt par cilvēku. Cilvēka jēga šobrīd ir drupās.”
Tomēr tā nekādi nav ne padošanās, ne vaimanāšana, gluži pretēji — garīgie spēki, gluži tāpat kā fiziskie, prasa savākties, lai izturētu, lai turētos pretī un ne tikai.
Rakstnieka, mākslinieka gars vienmēr ir jūtīgāks, asāks, nevaldāmāks, un tikai tāpēc arī spēj izmisuma brīdī mobilizēties, meklēt spēku, meklēt atbildes — un, ja ne atrast, tad katrā ziņā uzdot precīzus un svarīgus jautājumus: kāpēc ar mums, pasauli, notiek tas, kas notiek?
