Jānis Tomašs latviešu jaunākajā dzejā ir tīrradnis. Lai gan amatu mācījies arī no grāmatu plauktiem, viņš ir dzejnieks no dabas, kurš dāvā mums lieliskus tēlus, gluži jaunus šķietami vairs nepārspējamajā dzejas vidē. Krājuma „Melnie darba cimdi” rindās kopā sader izsmalcinātais ar vienkāršo, veidojot svaigu un neparastu stilu. Autora balss skan tik īpaši un reizē precīzi, ka rodas sajūta – tas, ko lasu, ir ģeometrija dzejā, kas tomēr nav līnijas, drīzāk krāsas, kas virzās pa visbiežāk melnbaltu trajektoriju kā labās fotogrāfijās. Un tie ir vārdi.
