Dzejnieka Leona Brieža jaunais dzejoļu krājums “Straujtece” visnotaļ attaisno savu nosaukumu – šī dzeja patiesi ir nerimtīgi plūstoša un strauja. Rinda ieplūst rindā, dzejolis dzejolī, tā veidojot vienotu, tomēr ļoti daudzpusīgu un izteiksmīgu pasaules ainu.
Dzejnieka lirikas straume plūst cauri dažādiem bibliskiem un kultūrvēsturiskiem slāņiem, ieplūstot paradīzē – Dieva mājvietā, debesu tīrumos, eņģeļu un zvaigžņu valstībā – un antīkajā pasaulē, kur sastopam Sapfo un Hēraklu, Vergiliju un Odiseju. Pa šo mūžīgo gultni tā aizplūst uz dzīvi visā tās bagātībā, ceļā sastopot rudzu druvu un pilsētas parku, upes krāces un enkuru sētsvidū, šūpoles un vientuļu putnu. Tā iesaistās rudens krāsu kaujās, cenšas apritēt ap zemeslodi un atgriezties dzimtajās mājās. Tās dzelmes caurvij mīlestības un vientulības, sievišķā un vīrišķā, grūtsirdības un prieka, gara brīvības un cilvēka mūža ierobežotības, gaismas un ēnu daudzveidīgās nianses.
Intelektuālais un liriskais, vienkāršais un komplicētais, verbālais un intuitīvais – tas viss saplūst šajā perfekti nostrādātajā dzejnieka radošās domas plūdumā.
