Uz 20. gadsimta sliekšņa Johans Valters, (kuru vairākas paaudzes dzimtenē dēvējušas par Jāni), līdzās Vilhelmam Purvītim un Janim Rozentālam veicināja spēcīgu modernas gleznieciskās kultūras uzplaukumu Latvijā, bet 1906. gadā pārcēlās uz Vāciju, kā radošo pseidonīmu pieņemdams dubultuzvārdu "Valters-Kūravs". Mākslinieka dzīves galvenās pieturvietas bija dzimtā Jelgava, Pēterburga, Drēzdene un Berlīne. 19.–20. gs. mijas reālismu, noskaņu mākslu, impresionismu un jūgendstilu viņa ceļā ap 1910. gadu nomainīja postimpresionisma izteiksmes variācijas, bet 20. gadu centienos "stingrāko dabas studiju" rezultātā sasniegt "tālejošu abstrakciju" saskatāmas ekspresionisma, fovisma un kubisma atbalsis. Uz mainīgā pilsētu, valstu, laikmetu un stilistisko ietekmju fona Valtera personība un jaunrade attīstījās pastāvīgā glezniecības, mūzikas, mākslas teorijas un pedagoģijas mijiedarbībā.
