Kaspars Zariņš
Kaspars Zariņš uz pasauli skatās ar bērna tiešumu, naivumu, bez liekulības, un to nav iespējams iemācīties, tas vai nu ir, vai nav. Tam piekrītu, bet neviena patiesība nav absolūta. Mana glezna, kas tomēr ir un paliek Kaspara Zariņa glezna “Saulainā diena”, ir kā robeža starp to, kāds viņš bija pirms izstādes “Ak, laimīgais!” un pēc šīs sevis eksponēšanas galerijā “Daugava” 2000. gadā. Es nerunāšu par viņa glezniecības periodiem, ietekmēm un neanalizēšu to, lai gan varētu, ja saņemtos, un šad tad to pat daru. Mans secinājums: viņā kaut kas būtisks mainās ik pēc 10 gadiem, lai gan viņa glezniecības pamata pīlāri ir un paliek skaistums un skumjas