Latvijas mākslas klasiķiem veltīto sēriju papildina grāmata par vienu no savrupākajiem latviešu māksliniekiem Teodoru Ūderu (1868–1914).
Teodora Ūdera fanātiskā cilvēciskā spīts, apdāvinātība un apbrīnojamās darbaspējas vainagojušās ar noskaņā robusti reālistiskiem un saturā simboliski daudzslāņainiem ogles zīmējumiem, būtībā monohromiem gleznojumiem. Šajos darbos viņš ir centies formulēt latviešu identitātes pamatiezīmes, un tie ieguvuši gluži kā etalona statusu latviešu tautas – zemnieku un zvejnieku dzīves, rakstura un darba mīlestības tēlojumam mākslā. Tādēļ mākslinieks bieži saukts par mūsu tautas spēka un likteņa paudēju. Vienlaikus viņš ir dēvēts par lielu, apdāvinātu īpatni – par vienu no noslēpumainākajiem latviešu māksliniekiem, kurš it kā vienmēr palicis mazliet ēnā. Kas viņš īsti bija, kā dzīvoja un ko domāja? Tā kā mākslinieks bija savrupa ceļa gājējs, uz to atbildēt allaž bijis grūti, tāpēc daudz kas paliek noslēpumā.
