Imants Lancmanis (1941) — viens no cienījamākajiem cilvēkiem Latvijā vismaz pusgadsimta garumā — milzīgo cieņu izpelnījies ar nenogurstošo un nesavtīgo darbu, izcilu pasaules līmeņa zinātnieka erudīciju un spēju savas zināšanas nodot sabiedrībai. Būdams vispāratzīta autoritāte daudzās jomās, galvenokārt viņš pazīstams kā ilggadējs Rundāles pils muzeja direktors. Taču reizē Imants Lancmanis ir latviešu gleznotājs, mākslas vēsturnieks un publisks intelektuālis.
Izdevums ir veltīts Imanta Lancmaņa mākslai — glezniecībai —, kas pilnībā savijusies ar viņa dzīvi. Gleznu tapšanu ir ietekmējusi visa redzeslokā un profesionālajā darbībā nonākusī māksla — vēsturiskie stili, vēsturiskā glezniecība un vēsturiskās ēkas —, taču reizē arī tas, kas personīgi saistījis Latvijas un pasaules mākslā gadu gaitā. Gleznu motīvus ietekmējuši arī aktuālie sabiedriskie notikumi un to vēsturiskie cēloņi. Kā fons grāmatas tapšanai kalpojis grāmatas autores Helēnas Demakovas ar Imantu Lancmani kopīgi pārrunātais un pieredzētais vairāku gadu desmitu garumā. Katras nodaļas virsraksts ir kāds citāts no Imanta Lancmaņa sacītā vai rakstītā.
"Mēs nevaram ieraudzīt un fiziski sajust cita cilvēka ticību, bet māksla ir viens no tiem īpašajiem līdzekļiem, kurš ļauj mums tai pietuvoties. Saglabājot pārliecību, ka māksla ir sociālās dzīves stingri noteikta profesionāla joma, jautājums par tās noslēpumaino brīnumu paliek atklāts. Pārāk daudz ir mazo, grūti atšķetināmo un vēl grūtāk aprakstāmo pavedienu, kas veido katru konkrēto mākslas darbu un atšķir viduvēju gleznu no izcilas. Cerams, dažus pavedienus lasītājs uztvers — ar acīm, prātu un sirdi."
Helēna Demakova
