Mākslas vēstures teorijas vēsture XIX gs. 90. gadi - XX gs. 90. gadi
Mākslas vēsture, t.i., cilvēku radīto mākslas priekšmetu izpratne un analīze to vēsturiskās attīstības kontekstā tikai salīdzinoši nesen tika iekļauta akadēmisko disciplīnu vidū. Tieši vācu valodā runājošajās zemēs mākslas vēsture pirmo reizi tika atzīta par profesiju. Rietumu mākslas zinātnē XX gs. sākās 1893. gadā, kad tika publicēti vācu skulptora un mākslas teorētiķa Ādofa fon Heildebranda darbs "Formas problēma tēlotājmākslā" ("Das Problem der Form in der bildenden Kunst") un austriešu vēsturnieka Aloiza Rīgla apcere "Stila jautājumi" ("Stilfragen"), kas pielika punktu tradicionālajai teoretizēšanai akla epigonisma garā un ievadīja jaunu laikmetu zinātnē par mākslu un vēsturi. Telotājmākslas jēga nevar būt kaut kas ārējs, viegli nodalāms no paša tēlojošā slāņa, kā tas mēdz būt alegorijā. Šī jēga ir nepastarpināti saplūdusi ar attēloto, nevis atrodas antagonismā ar to. Mākslinieki Rauls Liepiņš un Kaspars Podskočijs.