Eņģeļu lidlauks
Leona Brieža „Eņģeļu lidlauks” nav tikai kārtējā viņa grāmata, kas iznāk viņa jubilejas dienās. Un tā nav tikai dzejas grāmata, kaut arī dzeja tajā pulsē visā tiešumā un atklātībā. Dzeja kā pietāte pret daudzveidīgo esamību, dzeja kā pasaules un cilvēka sakārtošanās pret haosu, pret mērķu neziņu un neskaidrību, pret pašapmānu un viltus mierinājumiem. Dzeja kā mīļums, sirsnīgums, labestība, taču arī šķelmīgums, humoristisks esamības redzējums, dažkārt pat kā rūgts sarkasms, kad sava nozīmība un vērtība ir gan sakrālajam, gan dienišķajam. „Eņģeļu lidlauks” lielākoties ir īsmūžīgā cilvēka (un mūžīgās cilvēces) nepārtraukta piedalīšanās lielajos un nezūdošajos mīta lokos. Mīta dimensija Brieža jaunajā krājumā caurgaismo ikdienišķību, uzlādē to ar cilvēciski dievišķu cēlumu un neideālas patiesības sūrmi, paaugstinot pieredzes radītās skumjas, neatvairāmus eksistenciālus jautājumus, rūgtu kolīziju dzemdētas šaubas par ikviena cilvēka dzīvē nepieciešamiem, pat ļoti piesātinātiem atklāsmju mirkļiem. Tieši mīta dimensija (tāpat kā bērnības atmiņu uzblāzmojumi, dabas visparastāko reāliju klātesamība) rosina iesaistīties telpā, kur gara augšuptraucošies spēki ir vienoti ar mīlestības spēku pret konkrēti ikdienišķo.