Eņģeļu lidlauks

Leona Brieža „Eņģeļu lidlauks” nav tikai kārtējā viņa grā­mata, kas iznāk viņa jubilejas dienās. Un tā nav tikai dzejas grāmata, kaut arī dzeja tajā pulsē visā tiešumā un atklātī­bā. Dzeja kā pietāte pret daudzveidīgo esamību, dzeja kā pasaules un cilvēka sakārtošanās pret haosu, pret mērķu neziņu un neskaidrību, pret pašapmānu un viltus mieri­nājumiem. Dzeja kā mīļums, sirsnīgums, labestība, taču arī šķelmīgums, humoristisks esamības redzējums, dažkārt pat kā rūgts sarkasms, kad sava nozīmība un vērtība ir gan sa­krālajam, gan dienišķajam. „Eņģeļu lidlauks” lielākoties ir īsmūžīgā cilvēka (un mūžīgās cilvēces) nepārtraukta pieda­līšanās lielajos un nezūdošajos mīta lokos. Mīta dimensija Brieža jaunajā krājumā caurgaismo ikdienišķību, uzlādē to ar cilvēciski dievišķu cēlumu un neideālas patiesības sūrmi, paaugstinot pieredzes radītās skumjas, neatvairāmus eksis­tenciālus jautājumus, rūgtu kolīziju dzemdētas šaubas par ikviena cilvēka dzīvē nepieciešamiem, pat ļoti piesātinātiem atklāsmju mirkļiem. Tieši mīta dimensija (tāpat kā bērnības atmiņu uzblāzmojumi, dabas visparastāko reāliju klātesamī­ba) rosina iesaistīties telpā, kur gara augšuptraucošies spēki ir vienoti ar mīlestības spēku pret konkrēti ikdienišķo.