Soul. Burkans. Undens

Somu dzejnieces Heli Lāksonenas (Heli Laaksonen) jaunā dzejas izlase „Soul. Burkans. Undens” (Aurinko. Porkkana. Vesi.) ir viņas trešā – latviski tulkotā grāmata. Tajā gan nosaukumu, gan dzejoļus lielākoties esmu izvēlējies no viņas nupat Somijā izdotā dzejoļu krājuma. Heli Lāksonenas dzejoļiem pamatā vienmēr ir kāds reāls notikums, kas ierosina un pēc tam ļauj attīstīt tēmu, ideju vai domu, nereti to apvijot ar negaidītas fantāzijas plīvuru. Kāpēc tāds nosaukums? Savās mājās Somijā dzejniecei nav televizora. Taču, viesojoties kādā citā valstī un uzturoties viesnīcā, viņa to dažreiz paskatās. Reiz, esot Tallinā, Heli sekojusi Igaunijas televīzijas viktorīnas raidījumam bērniem. Raidījuma vadītājs kādai piektās klases skolniecei vaicājis, kas ir attēlots Igaunijas ģerbonī? Meitene atbildējusi: „Es gan neesmu pārliecināta, bet varētu būt saule, burkāns un ūdens.” Vispirms tapis dzejolis ar tādu nosaukumu, vēlāk nosaukums labi noderējis jaunajam dzejoļu krājumam. Ar Heli vienojāmies, ka tas piestāvētu arī latviešu grāmatai. Gan somam, gan latvietim patīk Heli Lāksonenas jūtīgā, veselīgā un izprotošā attieksme pret apkārt notiekošo, cilvēciskais tiešums, psiholoģiskā precizitāte un nevairīšanās no dabiskā, kā arī, protams, savdabīgā valoda. Heli Lāksonena dzejoļus raksta dienvidrietumu somu valodas dialektā jeb tā saucamajā „īsajā somu” valodā, ko runā apvidū ap Turku, Ūsikaupunki, Laitilu, Raumu u.c. Dialekta pamanāmākā pazīme ir intonācija, ko somi dēvē par ātro. Patskaņus, kas būtībā ir somu valodas pamats, dienvidrietumu dialektā runājošie lieto piesardzīgi, bet patskaņa zudums galotnē ir parasta parādība. Pazīstot Heli jau daudzus gadus, varu teikt, ka ātrā somu valoda viņai ir organiska, jo dzejniece pati ir ļoti enerģiska, viņai nepiemīt ierastais somu rāmums un gausums. Tikko ieradusies Siguldā, kur mēs gatavojāmies strādāt pie jaunās izlases, viņa jau bija uzzinājusi, kur var izīrēt velosipēdu, izbraukājusi sarežģīto serpentīna trasi, izstaigājusi gandrīz visas Siguldas ievērojamākās vietas. Nedomāju, ka pasaulē ir vēl kāda cita dzejniece, kura ikdienā brauc ar lielo Scania automašīnu. Tā viņai ir spilgti dzeltenā krāsā, kravas kastē ir ierīkoti plaukti grāmatām. Protams, īpašs akcents ir Heli apģērbs, kas tiek speciāli šūdināts, daudz ko gatavo pati dzejniece. Viņa zīmē uz margarīna kārbiņu vākiem, dažādām plastmasas kastītēm, uz tā saucamajiem atkritumiem jeb roidām. Nesen Somijā varēja aplūkot viņas izstādi. Dzejas tūrēs un pasākumos Heli ne tikai lasa savus darbus, bet izstāsta katra dzejoļa rašanās stāstu, kas ir tikpat spilgts un aizraujošs kā pats dzejolis. Viņu interesē viss, kas notiek apkārt. Viesojoties Latvijā (tas pats notiek arī citur), Heli pamana to, kam mēs parasti paejam garām. Tās var būt kādas pamestas mājas koka durvis, zilā govs (govij viņas dzejā ir īpaša loma), stārķis uz jumta, dzērves uz lauka utt. Heli māk brīnīties, un no šīs brīnīšanās rodas dzejoļi, kas ir pārsteidzoši un dziļi. Tajos daudz kas ir negaidīts, brīžiem pat sirreāls, bet katrā no tiem ir skaidri salasāms vēstījums. Tādējādi lasītājs, kurš jau sen ne par ko vairs nebrīnās, atver acis un sirdi, kļūst jūtīgāks. Īpaša tēma ir Heli un Latvija. Tā kā viņai ir bijusi iespēja diezgan bieži uzstāties, tikties ar klausītājiem, iepazīt mūsu mentalitāti, tradīcijas, domāšanas veidu, vidi un dzīves telpu, Latvija Heli ir kļuvusi gandrīz vai par otrajām mājām. Pēc pirmās viesošanās pie mums viņa somu laikrakstam uzrakstīja vairākas slejas par gūtajiem iespaidiem, vēlāk radās arī dzejoļi, kuriem iedvesma nākusi no Latvijā piedzīvotā un redzētā. Guntars Godiņš Grāmata izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu. Atdzejojums tapis ar Somijas Literatūras informācijas centra FILI atbalstu