Vija Zariņa
Vijai ir viena pavisam neliela formāta glezna, jau pasen gleznota, kuras motīvs katram atpazīstams, pareizāk sakot, katra piedzīvots: lietus lāsēm klāta loga rūts, caur to paveras telpa, kurā iezīmējas rudenīgu koku aprises, uzarts tīrums, varbūt pat rudas zāles klāta pļava, pelēku krūmu puduri, aiz tiem nojaušama meža mala. Nedaudz skumji… Visu apņem migla un dzestrs valgums. Ilgāk skatoties, sāc sajust pat zemes un kritušo lapu smaržu – rudens smaržu. Apņem mijkrēslis ar savu noslēpumu kā Džeimsa Abota Makneila Vistlera “Noktirnēs”. Piemēram, “Noktirne zilā un sudrabā. Venēcijas lagūna” vai “Noktirne zilā un sudrabā. Vecais Batersitas tilts”. Man īpaši patīk nosaukt visus trīs mākslinieka vārdus, pirms teikt Vistlers – gleznotājs ar savu estētisma virziena pārliecību, ka mākslinieciskais jūtīgums ir vienīgā nopietni ņemamā lieta. Mākslā tas vienmēr fascinē un grūti tam pretoties. Vai vajadzētu?… Fakts, ka ne jau arī katram gleznotājam tas dots. Tieši jūtīgums ir tas, kas mani uzrunā daudzos Vijas Zariņas gleznojumos, un iespējams, tieši to es tur meklēju.