Dzimtene mana

Dzejnieks Jānis Zeps ir savdabīgs liriķis, uzsveru-liriķis. Ir apbrīnas vērts, kā Jānis Zeps savu esamību, kurā ir daudz sāpju, spēj pārvērst gaismā. Viņa dzejoļos valda jūtas. Turklāt šīs jūtas nav egoistiskas un patmīlīgas, tās ir pievērstas cilvēkam vai notikumam. Gan intīmiem, gan arī valsts mēroga. Tās paustas sakoptā, individuālā dzejas formā, tās netop plakātiskas, paviršas, didaktiskas. Jāņe Zepa savdabību vēl nosaka tas, ka autors saglabā savu individualitāti. Gribētos izcelt arī Jāņa dzejas savdabīgo ritmiku. Pieļauju, ka to nosaka vēlme neļauties, vēlme radīt no esības, no tās ilgām un sāpēm pozitīvu enerģiju. Jānis nepadodas. Man šķiet, lai kādu darbu darīdams, Jānis nepadodas. Arī dzejā. Novēlu katram sajust šo viņa spēcīgo, lirisko vitalitāti un smelties no tās. /Viktors Avotiņš