Vēstules Lucīlijam par ētiku 2. izdevums Seneka

Romas valstsvīrs, dzejnieks dramaturgs un filozofs Lūcijs Annējs Seneka dzīvojis no 4. gada p. m. ē. līdz m. ē. 65. gadam. Viņš ir viens no turpmāko paaudžu visvairāk lasītajiem Senās Romas autoriem. Lucīlijs, tāpat kā Seneka, bija jātnieku kārtas Romas pilsonis, Senekas draugs, daudz jaunāks par filozofu. Viņš jau agri izvirzījies augstos amatos un 63.–64. gadā, kad Seneka rakstīja šīs vēstules, bija prokurators – valsts ienākumu pārzinis Sicīlijā. Vēstules liecina par pilnīgu uzticību starp vēstuļu rakstītāju un saņēmēju, par rakstītāja vēlēšanos nepiespiestā formā izglītot savu draugu. Mūsdienu latviešu lasītājam iepazīšanās ar Senekas «Vēstulēm Lucīlijam» var būt derīga un rosinoša ļoti daudzos aspektos. Pirmkārt, jau paviršas iepazīšanās līmenī lasītājs tur atradīs daudz skaistu, dažādiem dzīves gadījumiem piemērotu teicienu, kas liek padomāt, vienalga, vai mēs tiem piekrītam vai ne. Piemēram, citāts no 107. vēstules 11. §: «Ved liktens klausīgo, velk vilkšus spītnieku,» ko var tulkot arī «labprātīgo liktenis ved, nelabprātīgo velk» (oriģinālā «Ducunt volentem fata, nolentem trahunt»), var dažkārt likt padomāt par to, kas ir un kas nav mūsu varā. Otrkārt, ļoti derīga ikvienam var būt iepazīšanās ar vēstulēs izteiktajiem padomiem. Tie aizritējušos gandrīz divos gadu tūkstošos lielā mērā saglabājuši savu nozīmi un vērtību. Laiki ir mainījušies, bet cilvēka daba nav mainījusies, un dažkārt derīgi pārliecināties, ka pirms daudziem gadsimtiem cilvēkus nodarbinājušas aptuveni tās pašas problēmas, kas mūs. Treškārt un galvenokārt, «Vēstules Lucīlijam» ir lieliska antīkās pasaules un antīkās kultūras enciklopēdija. Iepazīšanās ar autoriem, kas vēstulēs minēti, ar filozofu atziņām, vērtību kritērijiem un arī daudzajiem tur minētajiem konkrētajiem notikumiem būtiski paplašinās ikviena lasītāja redzeslauku.