Vilcieniņš Tutū un viņa draugs
Vilcieniņš Tutū jau daudzus gadus ved pasažierus no Rīgas uz Jūrmalu un atpakaļ. Piemēram, tēvocis Aldonis no Pumpuriem, saņēmis pensiju, kopā ar suņuku Princi regulāri dodas pie studiju biedra Tālivalža, Jaundubultos bieži iekāpj Zaiga Stenīte ar gladiolu klēpi un dodas uz Bulduru tirgu, bet omulīgie mūziķi un četras elegantās džeza dziedātājas, kuras maigi žuzina un vītero, protams, dodas uz Rīgas džeza festivālu. Vilcieniņam Tutū tāpat kā depo strādniekam Antonam ļoti patīk dāmas sarkanās kleitās, nu taisni var iemīlēties... Un, lai gan reizēm čīkstošās durvis atvērt kļūst arvien grūtāk un riteņi klaudz arvien skaļāk, mazās skolnieces Anneles dēļ, vilcieniņš atsakās no nodoma streikot un Depo sanatorijā atpūsties. Depo ir mājas ne tikai vilcieniem, bet arī tramvajiem, un, noskatījušies no lielajiem brāļiem vilcieniem, arī tramvaji kādunakt sev izdomāju vārdus – Svītrainis, Rausteklis, Svilpis, Žvadzonis un... daudziem par izbrīnu – Tram-bajs. Tutū un Trambajs ir draugi. Bet ko tas nozīmē – būt draugiem? Tieši par to stāsta grāmatas pēdējā nodaļa „Draudzība”.
